Ar močiem pa Vjetnamu

Bildes: autors un Mārtiņš Plūme
Vairāk bildes no Mārtiņš Plūme (pluume.lv) var apskatīt šeit Vjetnama 2014.

Ir grūti iedomāties citu valsti pasaulē, kuru var asociēt ar tās iedzīvotāju masīvo ikdienas motorkultūru vairāk nekā Vjetnamu. Tādēļ, lai izdzīvotu šo valsti pa īstam, mēs 2014. gada rudenī 11 dienās veicām 1950 km pārbraucienu ar palietotiem Honda Win motocikliem no Hošiminas (Ho Chi Minh City) līdz Hanojai (Hanoi).

SOCIALISTISKĀS ZVAIGZNES VALSTS

Bez īpašas priekšizpētes Vjetnama var asociēties ar pārapdzīvotu, dubļainām upēm un māla bezceļiem caurvītu valsti Āzijā. Patiesībā šī valsts, kuras platība tuva Vācijas teritorijai, ar 90 miljoniem iedzīvotāju ierindojas 13. vietā Pasaulē apdzīvotāko valstu sarakstā. Kā pienākas komunisma „šūpulim” infrastruktūras un monumentālo objektu būvniecība tikusi veikta ar uzviju, lai gan rietumu pasaules principiem atbilstošus risinājumus šeit būs grūti sastapt. Vairāk nekā 2000 km garais valsts galvenais autoceļš (Highway 1) joprojām ir pārpildīts, motobraukšanai nedrošs un nemitīgos ceļu remontos ieslīcis 2 joslu asfalta „veidojums”.

Valsts politiskā iekārta ir gaužām vienkārša – viena Komunistiskās partijas nosaka 90% no parlamenta sastāva, savukārt sociālistiskā iekārta nodrošina, ka vairāk nekā puse no 200 lielākajiem uzņēmumiem ir valsts kontrolē.

Pasaule Vjetnamu visbiežāk atceras sastībā ar Vjetnamas karu no 1955. līdz 1975. gadam, kad komunistiskie ziemeļi (ar PSRS, Ķīnas, Kubas un Ziemeļkorejas atbalstu) karoja pret Vjetnamas dienvidu varas spēkiem, kurus tieši atbalstīja ASV valdība. Šis „Otrais Indoķīnas karš” prasīja ap 3 miljoniem dzīvību abās pusēs un ir atstājis neizdzēšamas rētas Vjetnamas vēsturē, kultūrā un arī attieksmē pret „baltādainiem” svešiniekiem.

vietnam-map

UZTICAMO CEĻA „BIEDRU” IZVĒLE

Ja plašā tīmekļa forumos lasām par motobraukšanas plāniem Vjetnamā, lielākā daļa rakstu sākas ar pamācībām vārdiem „šī valsts nav motobraukšanas iesācējiem”, „valsts bez ceļu satiksmes noteikumiem” un „ja nobrauksi mājdzīvnieku, Tevi aplaupīs un piekaus”. Taču mēs, šo visu izlasījuši, gribējām pārliecināties, cik traki un bīstami tas nudien ir.

Patiesībā „īstais laiks un vieta” atkal pierādīja savu spēku, jo Hošiminas pārpildītajās ielās, pirmajā mūsu ceļojuma vakarā, „uzskrienam virsū” četrām spāņu tūristēm, kuras ar motocikliem ir paveikušas ceļu šurp un ir nākamo saimnieku saviem moto braucamajiem meklējumos. Pēc pirmajiem meiteņu ceļojuma stāstu teikumiem pilnībā atmetam domu doties uz autoostu, bet taisnā ceļā ejam uz pustumšo viesnīcas pagrabu, kur starp duci cieši sastumtu citu braucamo, aplūkojam un aptaustām savus noskatītos „tērauda zirgus”. Meitenes burtiski apkampj savus braucamos, izrādot cik tuvi tie viņām ir kļuvuši pēc 14 dienu kopīgiem pārdzīvojumiem.

Honda Win ir Āzijā populārs motocikla modelis, kura kopiju ražošanu Ķīnas Tautas Republika pārņēma deviņdesmito gadu beigās. Mēs tomēr ticam, ka mūsu 110 ccm motocikli ir dižciltīgi, jo to saburzītās tehniskās pases norāda uz 1980-to gadu ražošanas datumiem. Motocikli tiek par atlīdzību nodoti no viena ceļotāja otram, un neviens vairs neņem vēra tādas detaļas kā īpašumtiesību dokumenti vai tehniskās apskates. Ja pārdevējam uz rokas kaut kāda tehniskā pase un braucamā numurzīme sakrīt ar tur rakstīto, vari būt drošs par savu pirkumu. Motociklu tehniskais stāvoklis iegādes brīdī nav vienā rindkopā aprakstāms, un tas patiesi tiek atklāts tikai brauciena laikā, regulāri viesojoties ceļmalas eļļainos motoservisos un rīta kurbulēšanas (vai iestumšanas) rituālos.

Tomēr mēs katrs par savu 280 USD vērto pirkumu esam priecīgi un ar patīkamu satraukumu sirdī dodamies pie miera, lai jau nākamā rītā sāktu ceļu pretim haotiski nezināmajiem Vjetnamas ceļu un bezceļu plašumiem.

m_Vietnam trip 174

CEĻU SATIKSMES (BEZ)NOTEIKUMI UN PIRMIE IESPAIDI

Šeit ir īstais brīdis atzīmēt, ka neviens no mums trijiem nav ikdienas motokultūras sastāvdaļa Latvijā, mums nav A kategorijas ieraksta autovadītāja apliecībās, nesastāvam nekādā ar vējbrāļu ordenī un vispār nekad sava 30 gadu vecā mūža laikā neesam braukuši uz motorizēta divriteņa ar neautomātisko transmisiju.

Hošiminu (iepriekšējais nosaukums Saigona) var raksturot kā satiksmes haosa galvaspilsētu. 9 miljoni iedzīvotāju ar saviem braucamajiem ikdienas pilsētā rada milzu troksni, bezgaisu un bīstamo elli uz ielām. Taču patiesībā šeit un arī pārējā Vjetnamā pastāv vairākas ceļu satiksmes likumsakarības (par „noteikumiem” tās dēvēt būtu pārāk liels negods mūsu Valsts satiksmes principu likumdevējam), kuras, ievērojot un respektējot, pēc pāris dienu aklimatizācijas, arī Eiropas kārtībā uzaudzis pilsonis var atrast savu vietu šajā satiksmes plūsmā.

Galvenais princips, kas ir jāievēro, izejot vai izbraucot uz ceļa, ir mēroga princips. Proti – lai kāda būtu situācija, tam braucamajam, kuram ir lielāki gabarīti (autobuss, kravas auto, automašīna, motocikls utt.) vienmēr būs priekšroka un pārākums pār izmēros mazāko satiksmes dalībnieku. Šo principu nav ieteicams apšaubīt un izaicināt nevienā no situācijām – gan krustojumos, gan savā, pareizajā, joslā esot un apdzīšanas manevru veicot. Lielo braucamo uz ceļiem ir krietni mazāk, tādēļ to tolerances līmenis ir ievērojami zemāks, bet svarīguma pakāpe augstāka.

m_Vietnam trip 024

Otrs būtisks princips ir skaņas signāla lietošana. Tam ir sava „vieta” ikdienas kultūrā un šī „vieta” nav domāta aizvainojuma vai neapmierinātības paušanai citu dalībnieku virzienā. Skaņas signāls primāri ir paredzēts, lai informētu pārējos par savu klātbūtni un gaidāmajiem manevriem. Veicot apdzīšanas manevru, tad brīdina tuvumā esošo braucēju rēķināties ar izpildāmo darbību, jo strauji mainīgajā situācijā tas ir faktiski vienīgais saziņas līdzeklis ar priekšā braucošajam satiksmes dalībniekiem.

Cits, ne mazāk būtisks ir „distances princips” jeb „katrs atbildīgs par sev priekšā notiekošā kontroli”. Citiem vārdiem sakot, braucot nav jāsatraucas par aiz paša notiekošo vai spoguļojos redzamo, jo par izvairīšanos no jebkādiem šķēršļiem un situācijas izmaiņām ir atbildīgs braucējs, kuram šī situācija ir priekšā. Tipiskākie gadījumi ir apdzenot nav ievērota distance, divi paziņas vēlas braucot papļāpāt, kāds pēkšņi izlemj apstāties ceļmalas veikalā. Visos gadījumos ir jābūt gatavam pašam negaidītākajam pārsteigumam sev priekšā.

Krustojumus, papildus „mēroga principam” raksturo savstarpējās informētības un acu kontakta princips. To patiesi izprast var neregulējamā krustojumā, kurā, no četrām pusēm braucošie 50 motorolleri, veic visus iespējamos pagriešanās manevrus. Šādā sistēmā nevienam nav atļauts izrādīt savu pārākumu vai lielāku tiesību uz kustību (izņemot „mēroga princpipu”). Pat ja priekšā kāds strauji sāk veikt kreiso pagriezienu, nerēķinoties ar trajektorijas krustošanos, ir jāņem vērā „sava atbildība par priekšā notiekošā kontroli”. Acu kontaktam un rokas mājienam pagrieziena virzienā ir izšķiroša nozīme veiksmīgā situācijas atrisinājumā.

Pēc motociklu iegādes, apguvuši šos, vienkāršos teorijas pamatprincipus, mēs ķeramies klāt saviem „vēršiem” pie ragiem un uzsākam apgūt praktiskās motobraukšanas ar mehānisko ātrumkārbu iemaņas. Centāmies atrast šim mērķim kādu lielāku autostāvvietu, taču bezcerīgi – par braukšanas poligonu izmantojam platu un pārsimts metrus garu ietvi, nomaļus no centra. „Jums viss izdosies! Atsūtiet mums savu bildi no Hanojas”, nosaka spāņu motopeles un, sakāpušas četratā uz pēdējā nepārdotā, motocikla dodas prom.

Pēc trīs stundu testiem, pirmās iemaņas nenoslāpēt motorus, pārslēgt ātrumus ir iegūtas un ar neizsakāmi lielu satraukumu dodamies iekšā trakajā satiksmē.

Tiklīdz esam uz ceļa līdzās simtiem citu braucēju, viss kļūst reāls un sākam izjust sevi kā daļu šīs satiksmes mikrosistēmas. Stāvos pie luksofora ar desmitiem citu motobraucēju pārņem īpatnējs prieka, pacilātības un satraukuma „koktēlis”. Pēc pirmajām stundām klāt ir arī pirmais motocikla remonts – nodilis ātruma slēdzis. Tas prasa tur pat blakus esošajā moto servisā 30 minūtes un 5 USD, lai tiktu galā ar šo nelielo problēmu. Komunikācijai par jebkuru ķibeli braucamajam izmantojam pirkstus, skaņas un citus mēmā šova elementus, bet ar dažiem efektīvs ir Google Translate Latviešu – Vjetnamiešu vārdnīcas paņēmiens. Angļu valodu droši varam pataupīt Eiropai.

LĒNIE DIENVIDI, „PIECĪTIS” CEĻU POLICIJAI UN PRINCIPIĀLAIS VETERĀNS

Visā ceļa garumā mums 2 izvēles – turēties tuvāk jūrai un laipot apkārt haotiskajai valsts galvenajai šosejai vai meklēt piedzīvojumus kalnos, kas teju visas valsts garumā atrodas pie robežas ar Kambodžu un Laosu. Tieši cauri kalniem un šo valstu pierobežām ved vecais, apdzīvotām vietām bagātais „vecais” Ho Chi Minh ceļš, kuru visi iesaka izvēlēties, ja mērķis ir „ar odziņu” šķērsot valsti. Mēs izvēlamies meklēt nezināmo kalnos un to nenožēlojam, jo braukšanas iemaņas sāk lēnām attīstīties un patiesi izbaudām katru stundu uz motocikliem.

m_Vietnam trip 083

Kā raksturīgi Āzijai, diena šeit ir īsa un rosība sākas jau pēc 5:00 no rīta. Mēs arī cenšamies ieturēt ritmu pēc 7:00 būt „zirgos”, lai varam braukšanai veltīt 8 līdz 10 stundas dienā. Turklāt no minētajām 10 stundām pirmās dienas vidēji 3 pavadām moto darbnīcās, iepazīstot Honda Win ritošās daļas nianses, mainot bremžu klučus, gultņus, regulējot sajūgus, veicot eļļas maiņu. Kamēr citi remontējas citi pagūst nosnausties, jo 4 stundu laika starpība pirmās dienas ir jūtama. Starp citu, kā pierādījums šo braucamo izturībai ir tas, ka vienam no motocikliem, pēc vairāk nekā 300 km pievarēšanas, tiek konstatēts motors bez eļļās paliekām vispār. Protams pie vainas blīves, kuras tiek nomainītas un eļļa uzpildīta.

Pēc skaistajiem ceļa serpentīniem atduramies pret neizbūvēto tiltu pāri upei, kuras šķērsošana tiek organizēt ar palielas koka dēļu laivas palīdzību, kura vienlaikus spēj uzņemt apmēram 10 motobraucējus. Neskatoties uz nomaļo reģionu, gribētāju ir daudz un tiekam uzņemti uz borta tikai kādā 5 reisā. Neizbūvētais tilts un pirms tā strādājošā kravas šofera žesti, lai pirms tilta braucam atpakaļ laikam bija jāuztver ar lielāku nopietnību, jo pēc pārcelšanās secinām, ka esam nonākuši džungļos paredzētā lielceļa būvniecības pašā epicentrā un pašreiz to vislabāk raksturo apzīmējums „bezceļš” ar uzirdinātu māla pamatni. Arī šeit gadās pāris tehniskas ķibeles braucamajiem, bet par pārsteigumu džungļu vidū mītošie ceļa strādnieki ar tām tiek tīri labi galā un, kas šokē, par savu palīdzību atsakās no vairākām viena dolāra banknotēm.

m_Vietnam trip 117

m_Vietnam trip 118

Vjetnama -  (7)

Vjetnama -  (8)

Pēc vairāk nekā 5 stundām tropu lietus pielijušos mālos, stumjot un spolējot savus braucamos, īsi pirms krēslas tiekam uz svaigi uzlietā asfalta, kuru izbaudām, iespējams pirmie. Vērā ņemamu apdzīvotu vietu nav, tādēļ jāturpina ceļš ar pieres lukturiem (jo „moču” gaismas varētu teikt, ka nav). Pēc 19:00 iebraucam kādā nelielā ciematā, kurā jāatrod naktsmājas un Mārtiņā „mocim” ir jāatgūst 2 un 3 ātrums, kuru nācās upurēt bezceļu dievam. Atrodam kādu viesu namu un aizdomīgi draudzīgs jaunietis sola palīdzēt ar mehāniķi, kurš aizved braucamo uz savu darbnīcu. Pēc stundas „glumais” paziņo, ka par kārbas remontu vēlas 2 miljonus dongu (100 USD), kas mums šķiet neadekvāta summa par stundas darbu. Nespējam ne par ko citu vienoties un aizkaitināti samaksājam.

Tālāk seko interesantākā un Vjetnamas paaudžu attiecības visspilgtāk raksturojošā šīs drāmas daļa. Mūs uzrunā viesu nama īpašnieks – ap 70 gadus vecs, kalsns kungs, kurš mūsuprāt ASV kara laikā ir bijis partizānu kustības dalībnieks šajos džungļos. Viņa sievai ir ap 50 un viņas rokās esošais zīdainis esot abu pēdējais lolojums. Viņi aptaujās kādu summu mēs samaksājām par kārbas remontu un izdzirdot summu 2 miljoni, pauž savu sašutumu. Seko pāra savstarpējā diskusija augstos toņos, pēc kuras namatēvs uzlec uz sava braucamā un ar rūkoņu aizbrauc nezināmā virzienā. Paiet 10 minūtes, vīrs atgriežas ar abiem jauniešiem un sākas diskusija, izmantojot Google tulkotāju. Kungs uzklausa abu pušu argumentus un augstā tonī norāj abus „biznesmeņus”. Rezultātā mums tiek atgriezti 800 000 dongi, jaunieši ar aizvainojumu sejās aizbrauc, bet mēs tiekam ielūgti uz tēju pie mūsu namatēva. Vjetnamā aicinājums uz kopēju tējas tasi ir jāuzskata kā augstākais cieņas un goda izrādīšanas žests, tādēļ pateicībā par palīdzību sēžamies pie kopēja vakara tējas galda, pie kuras ģimene mums piedāvā patiesi pēdējo, kas ir viņu mājās – cepumus, ābolu, apelsīnu. Komunicējam ar Google palīdzību, izrādot Latviju un Rīgu bildēs.

Turpmākās dienas ceļi cauri haotiskām mazpilsētām mijas ar melnu šķembu, bedrainiem un līkumotiem ceļa posmiem. Pilnas dienas braucienos vidēji pievaram 100 km un, protams, nesatiekam nevienu „balto”. Šāds pārvietošanās ātrums neatbilst grafikam un sākam izsvērt iespēju „nogriezt” kādus 300 km ar vilcienu. Praktisku apsvērumu dēļ vilcienos, par atsevišķu samaksu, ir atļauts transportēt arī motociklus, tikai tie ir jānodod stacijā vienu dienu pirms plānotā brauciena. Internetā izlasām, kā šie ir vieni no sliktākajiem ceļiem valstī un tiem būtu jābeidzas pie senās dažādu cilšu galvaspilsētas Kon Tum.

m_Vietnam trip 096

m_Vietnam trip 134

m_Vietnam trip 143

m_Vietnam trip 141Tomēr uz šiem ceļiem notiek mūsu vienīgā komunikācija ar Vjetnamas ceļu policiju. Izbraucot no kādas apdzīvotas vietas, ceļa malā novietota policijas kravas automašīna, kurā jau ir iestumti pāris braucamie. Māri apstādina haki krāsas formā tērptais kungs ar zizli, kurš nepārprotami uzreiz paziņo „money” un uz rokas uzraksta summu 20 000. Mārim pa rokai ir tikai „piecītis” jeb 50 000 dongu (2.50 USD) banknote, kuru saņēmis inspektors norāda, lai Māris brauc tālāk. Tikai vēlāk no sarunām ar citiem braucējiem uzzinām, ka šī nav ierasta prakse, un parasti policija „baltos” nestādina, jo valodas barjeras dēļ nespēj pierādīt pārkāpumu un pat nedaudz baidās no šādiem gadījumiem. Turpmākajā ceļā šķērsojām ne vienu vien līdzīgu policijas posteni, taču apturēti vairs netiekam.

m_Vietnam trip 101

m_Vietnam trip 129

NO UZDZĪVES DA NANG LĪDZ KĀZĀM CEĻMALĀ

Lēnā pārvietošanas pa dienvidiem strauji beidzas pirms kūrortpilsētas Da Nang, līdz kurai vienā dienā tiekam, pievarot 300 km ainaviskā kalnu serpentīna. Šis ceļa posms – no Kon Tum līdz Da Nang, izmantojot AH17 lielceļu, ar pārliecību ierindojas mūsu ceļa posmu top 3 visā braucienā, galvenokārt dēļ mežonīgiem, tukšiem un kvalitatīviem betona ceļiem, taču arī dēļ gleznainām Vietnamas un Laosas pierobežas ainavām, ko atklāj katrs nākamais līkums.

m_Vietnam trip 204

Par Da Nang mēs iepriekš nebijām dzirdējuši, bet apciemojot šo, pēc skaita piekto apdzīvotāko pilsētu ar teju vienu miljonu iedzīvotāju, kas ir arī būtiskākā Centrālvjietnamas ostas pilsēta, varu droši teikt, ka šeit ir vērts iegriezties uz ilgāku laiku, lai izbaudītu piejūras kūrortu ar pieczvaigžņu viesnīcām, izcilu un pieejamu jūras velšu virtuvi, neona gaismās pulsējošo naktsdzīvi un iespēju atrast klusu pludmales stūrīti uz kādas no pilsētas pussalas. Pilsētas pludmalēs ir iespēja iemēģināt roku absolūti apaļo bambusa makšķernieku laivu vadīšanā. Tieši no šīm peldošajām „bļodiņām” uz pilsētas restorānu galdiem nonāk liela daļa izcilo jūras velšu.

Tālāk nolemjam kādu laiku „pieturēties” pie jūras, virzoties uz ziemeļiem, taču tas vienlaikus prasa apbraukt AH1 lielceļu pa mazākiem vietējas nozīmes ciematiem, kur patiesi un nesamāksloti norit ikdienas dzīve. Jāpiemin, ka diena Vjetnamieša dzīvē sākas jau pēc 5:00 no rīta, kad visas ielas sāk pildīties ar plastmasas mini mēbeļu brokastotavām, kur šķiet rīta maltīti ietur visi uz darbu un skolu steidzošie. Pie viena stūra māte ar sarkanā kaklautā tērptu otrklasnieci ietur nūdeļu zupas brokastu porciju, pie cita avīzē un kā auga lapā tiek ievīstīts rīsu, dārzeņu un smalki sakapātas gaļas maisījums. Pirms astoņiem skolēnu straumes plūst uz izglītības iestādēm – gan ar kājām, gan, protams, ar vecāku motorizētajiem braucamajiem. Agro rīta stundu iespaidu var just arī pusdienlaikā, kad teju katrs izmanto iespēju nosnausties kafejnīcā vai apkalpojošā sfēra turpat darba vietā – tirgū, darbnīcā vai lidostas pasu kontrolē. Tas nenozīmē, ka attiecīgais pakalpojums nav pieejams – ir droši jāiet klāt un snaudošais ātri vien izberzēs acis un sniegs nepieciešamo pakalpojumu vai preci. Savukārt pēc 18:00 visa kuplā ģimene pulcējas uz grīdas pie zilajiem TV ekrāniem, lai izbaudītu vakariņas un pelnīto atpūtu pēc garās dienas.

m_Vietnam trip 565

Braucot pa mazākas nozīmes ceļiem un nelielām pilsētām ik pēc 100 km redzam notiekam kāda Vjetnamiešu pāra kāzu svinības, kuras kā likums tiek skaļi atzīmētas tur pat ceļmalā uzslietā lielā teltī, pie kuras ieejas vienmēr tiek novietota liela un koša jaunlaulāto fotogrāfija. Šādas kāzas notiek jebkurā nedēļas dienā un parasti karstākās svinības ir ap 13:00 dienā. Kādā mazā un tukšā ciematā, kamēr Mārtiņa mocim tiek atkal metināts rāmis, ziņkāres vadīti pieejam tuvāk šādai teltij un ieskatāmies aiz tās durvīm. Jaunieši, mūs ieraudzījuši, ar uzkrītošiem rokas mājieniem aicina mūs iekšā un steidz mūs sēdināt pie jau krietni patukšotiem galdiem un piedāvā iedzert uz jaunā pāra, kuru vairs neredz, veselību. Protams neiztiek arī bez kolektīvās bildēšanās ar „baltajiem milžiem”. Pēc kāda laika saprotam, ka tas drīz nebeigsies un sākam atklanīties, bet knapi tiekam ārā, jo mūs grib paturēt un rauj aiz apģērba gabaliem uz palikšanu. Viss pozitīvi, smaidam un tiekam atpakaļ pie saviem zirgiem.

Vjetnama -  (1)

ALU LABIRINTI, KĀ PALIKT BEZ BENZĪNA NEKURIENĒ UN EKSĀMENS HANOJĀ

Apmēram 500 km no Hanojas plešas UNESCO mantojuma sarakstā iekļautais „Phong Nha” nacionālais dabas parks, kas ir zināms dēļ 21. gadsimtā atklātajām iespaidīgām karsta procesu izveidotām superalām un smilšakmens veidojumiem. Tieši alas ir mūsu mērķis šeit.

Paliekam visa brauciena dārgākajā naktsmītnē (10 USD no cilvēka), kas patiesībā ir austrālieša un vjetnamietes izveidota ekodraudzīga saimniecība, kur, atšķirībā no trokšņainām pilsētām un ceļmalas moteļiem, valda absolūts klusums un miers. Lai izjauktu ilūzijas, jāsaka, ka gulēšana arvien ir divstāvīgās, ar moskītu tīkliem aprīkotās gultās un ekotualetes vajadzībām tiek izmantotas rīsu sēnalas.

Pēc brokastu pankūkām ar mango, saimniece mums iesaka iespējami agri doties agrāk uz tuvāko paradīzes alu (Paradise cave), kuru tikai 2005. gadā ir atklājis kāds vietējs vīrs, bet britu alu pētnieki pabeidza darbu pie 31 kilometru garās alas izpētes, lai 2010. gadā alas daļa ir tiktu atvērta apmeklētājiem. Iekšā viss tiešām ir svaigs un neuzbāzīgi izgaismots. Tiekam iekšā pirms ķīniešu pensionāru grupas un izbaudām iespaidīgās 100 m augstos un 150 m platos pazemes plašumus. Kopumā ļoti labs tūrisma objekts, bet gribas ko ekstrēmāku, tādēļ piesākamies uz tumšās alas (Dark Cave) apmeklējumu. Mūsu gids iedala mums glābšanas vestes, sistēmas ar karabīnēm, ķiveres ar lukturiem un viltīgi pasmaida, ieraudzījis, ka Mārtiņš nolēmis ūdens necaurlaidīgā somā ņemt līdzi savu spuguļkameru. Ala attaisno savu nosaukumu, jo ir absolūti neizgaismota, šauriem dubļu labirintiem izvagota ģeoforma, no kuras tīrā izskatā ārā iznākt ir neiespējami.

m_Vietnam trip 304

Kopumā esam abās alās pavadījušu teju visu dienu, tādēļ ar lielu nobraukumu lepoties nevaram. Kā parasti degvielas uzpildi atstājam uz rītdienas rītu, vadoties no degvielas skaņas vienā no bākām. Braucam ierastā secībā – divi ar vietējām simkartēm galos, lai var sazvanīties, ja gadās kas neparedzēts. Kādā brīdī pazaudēju Mārtiņu savos spoguļos jau vairākus līkumus un gandrīz pusstundu atpakaļ. Izrādās kolēģis, kurš savā nodabā bija Da Nang apskates laikā krietni patērējis benzīna rezerves nu ir palicis viens šajā nacionālā parka ceļa posmā. Pilsētu un lielu degvielas staciju šeit nav, tomēr pēc nepilniem 10 km iebraucam ceļmalas kafejnīcā, kur degvielu tirgo no mucas, vajadzīgo daudzumu ar roku uzpumpējot stikla mērtraukā. Kamēr uzpildām katrs pa 5 litriem un pielejam tukšo 2 litru ūdens pudeli ceļabiedra glābšanai, šis ierodas pie mums ar sausu bāku. Izrādās izpalīdzīgā tauta, neļaus palikt bālajam nelaimē un 2 brašuļi atbalstot ar kājām Mārtiņa moci, atstumj to līdz mums. Smaidi, sarunas katram pulciņam savā valodā, neveikls „Cam on” (paldies vjetnamiešu valodā) un dodamies tālāk.

m_Vietnam trip 328

Nākamajā rītā esam jau pavisam tuvu mūsu galamērķim – galvaspilsētai Hanojai. Līdz tai ir palikuši 280 km, kas ir kārtīgs dienas brauciens. Diemžēl saulīte nelutina šeit ziemeļos un nākas neizkāpt no lietus komplekta. Kā jau tas notiek, tuvojoties galamērķim, spīts to sasniegt ir spēcīgs un braucam visu dienu praktiski bez kārtīgām pusdienām. Apmēram 100 km no galvaspilsētas sākam just industriālo vidi un šīs pilsētas mērogu – tā ir otra lielākā valstī ar teju 7 miljoniem iedzīvotāju.

Nepilnus 70km no gala visiem trijiem ir vajadzīgs mehāniķis – ķēdes ir vaļīgas, aizmugurējie riteņi nedaudz staigā, tādēļ nolemjam neriskēt un iegriežam kādā priekšpilsētā, kur steidzam katrs pie sava servisa (to šeit ir liku likām). Pabeiguši, cerams, pēdējos remontdarbus šiem braucamajiem slēdzam iekšā Google navigāciju un izrādās, ka esam krietni novirzījušies no galvenās šosejas un lai to kompensētu mums tiek piedāvāts braukt pa mazākas nozīmes piepilsētām. Pieņemam izaicinājumu. Ir darba dienas beigas un motobraucēju lavīna (skolēni, studenti, darba ļaudis) veļas ārā no pārapdzīvotās pilsētas uz saviem guļam rajoniem, bet mēs tam visam pretim, sērfojam sastrēgumu un haosa jūrā. Paši nospriežam, ka iebraukšana nu jau tumsas ieskautajā galvaspilsētā ir pārbaudījums iegūtajām braukšanas un satiksmes izpratnes mākām. Un tā pēc 11 dienu un 1950 km ceļa iestūrējam pie Hanojas centrālās dzelzceļa stacijas, kur apsveicam viens otru un pēc kāda laika mums pievienojas tautiete Monta, kas ir mūsu Hanojas labāko vietu pazinēja, attālināts atbalsts visā braucienā un ar kuru mēs iepazināmies lidojumā šurp. Jūtamies pelnījuši siltu dušu un aukstu alu.

DEJAS PIE ĻEŅINA UN KĀ TIKT PIE SAVA UZVALKA 24 STUNDĀS

Tuvojas mūsu mājup došanās datums, tādēļ aktualizējas jautājums ko darīt ar mūsu uzticamajiem tērauda zirgiem. Kamēr esam galvaspilsētā novietojam tos kādā no daudzajās stāvvietās sānu ielā un cerībā un labu pārdošanas darījumu izvietojam pārdošanas sludinājumus Facebook un tuvākajos mugursomnieku hosteļos.

m_Vietnam trip 573

Hanoja ir ļoti izteikts piemērs Vjetnamas agrajai rīta kultūrai, kuras neatņemama sastāvdaļa ir sportiskā vingrošana parkos un laukumos. Pamatā ar to aizraujas pusmūža un vecākā paaudze, kamēr jaunatne pārņem šīs pilsētas daļas vakara sportiskajām aktivitātēm. Starp austrumu vingrošanas paraugdemonstrējumiem grupās, izceļas kādas domubiedru grupas ik rīta rituāls nodoties lēnām dejas apmācībām laukumā tieši pie V. I. Ļeņina pieminekļa pilsētas centra tuvumā. Jūtama grācija un nostalģija pēc sociālisma.

m_Vietnam trip 340

m_Vietnam trip 334

m_Vietnam trip 229

m_Vietnam trip 329

Esam dzirdējuši un lasījuši par Vjetnamas drēbnieku labo slavu un uz mēru šūto apģērbu pieejamām cenām, taču par cik neiegriezāmies šī aroda galvenajā epicentrā Hoi An pilsētā, ceram ierobežotā laikā tikt pie uzvalkiem Hanojā. Izpētījuši atsauksmes interneta plašumos dodamies uz kādu nelielu veikaliņu ar nosaukumu „Bamboo silk”. Precizējam cenu lapu: uzvalks 150 USD, Krekls 25 USD un ļaujamies tapt nomērīti. Atliek tikai izvēlēties no kura auduma ruļļa taps mūsu jaunie ancuki, iemaksāt pusi no summas un doties tālāk dienas gaitās.

Kad atgriežamies nākamajā rītā uzreiz pēc 8:00 mūsu drēbniece mūs jau gaida, bet pēc kāda laika kāds vīrs pieved arī mūsu jaunās štātes. Uzmērām un dodam pēdējās norādes labojumiem un vienojamies, ka pēcpusdienā viss būs gatavs. Tā arī notiek – lielu iebildumu pret kvalitāti nav. Saimniece vēl pagūst uzdāvināt mums katram pa zīda šlipsei un atvadoties piesakās saglabāt mūsu mērus. Saka, ka, ja gribēsim atjaunināt garderobi, to varēsim paveikt ar interneta un starpvalstu sūtījuma palīdzību.

RĪSU LIKUMI SAPĀ

Valsts ziemeļos, teju pie Ķīnas robežas, atrodas populārs kalnu pārgājienu, trekinga un kalnu skatu galamērķis Sapa. Par cik mūsu pēdējās 2 nedēļas ir bijušas gana skarbas, vienbalsīgi pieņemam lēmumu šoreiz braukt „tūristiņā” un Hanojā iegādājamies 4 dienu 3 nakšu tūri, kurai klāt nāk 2 naktis turp un atpakaļ ceļā četrvietīgajā vilciena kupejā. Starp citu, tajā pašā vilcienā par mazāk naudiņām var iegādāt vietu arī sešvietīgajā kupejā, kur gulēšana 3 stāvos.

Sapa ir viss par kalniem, skarbajā mālā izkoptajām rīsu terasēm un pārgājieniem tajos. Diemžēl šis ir viens no TOP tūristu galamērķiem Vjetnamā un to izmanto veiklās tirgones, kuras, tērpušās tautisko rakstu drānās, ar standarta jautājumiem cenšas iemantot upura uzticību un tad iepārdot pēc iespējas lielāku skaitu dažādu rokdarbu. Šeit mītošie ļaudis pēc izskata ir stipri atšķirīgi no vidējā vjetnamieša – kaulu vaigi ir izteiktāki, gandrīz kā mongoļu tautas pārstāvjiem. Paši sevi pie vjetnamiešiem viņi nepieskaita un sarunās itin bieži lieto terminu „viņi”.

m_Vietnam trip 468

m_Vietnam trip 477

m_Vietnam trip 395

Rīta agrumā saliekam mugursomās visu nepieciešamo 2 dienu pārgājienam un dodamies tuvumā aplūkot rīsu terase un mazos etnisko grupu ciematus. Tikko septembrī visi rīsu laksti ir nopļauti, terases nopludinātas, izmantojot kalnu ūdenskritumus, bet milzīgi buļļi mielojas ar palikušajiem asniem un „uzrok” mālu augsni nākamajam stādījumam. Visi šeit audzētie rīsi tiek audzēti pašpatēriņam un platības sadalītas starp ģimenēm, taču ar šo platību ražas tiesībām ir nemitīgas izmaiņas. Ja ģimenē uzaugušais dēls noskata kādu jaunu meiteni (precības šeit notiek no 14 gadu vecuma un tikai puisis drīkst uzrunāt savu izredzēto), tad kāzu rezultātā puiša vecāku pienākums ir segt visus precību izdevumus un piešķirt jaunajai ģimenei tik daudz rīsu lauku platības, lai tā spētu sevi pabarot. Tā, piemēram, ja ģimenē ir 4 dēli (kas šeit nav retums), tad uz vecumdienām puišu vecākiem var nepalikt nemaz vai palikt ļoti maz platības sevis pabarošanai ar šo graudzāļu dzimtas kultūraugu. Lielākais pirkums šajā apvidū ir bullis (buffalo), kura cena var sasniegt par 3 līdz 4 miljonus dongu (200 USD) un nauda šādam pirkumam ir jāizņemas no vairākām ģimenēm. Starp citu, ar buļļi šeit ir saistīts vēl kāds tautas medicīnas paņēmiens galvas sāpju remdēšanai. Par cik medikamenti vietējiem iedzīvotājiem nav pieejami, tad ar galvas sāpēm viņi cīnās, pie pieres pieliekot nokaitētu buļļa ragu. Slimnieku var pazīt pa gabalu, dēļ brūnā apdeguma uz pieres.

m_Vietnam trip 517

m_Vietnam trip 449

m_Vietnam trip 377

m_Vietnam trip 489

m_Vietnam trip 520

PĒCVĀRDS

Sākotnēji neticamais piepildījās un mums izdevās saplūst ar šīs valsts organizēto haosu, noķert un pavizināt vēju sev līdzi, izbaudīt smaidīgo nelielā auguma ļautiņu izpalīdzību un, stūrējot tērauda zirgus, pārdomāt, cik maz vai daudz katram ir nepieciešams, lai justos patiesi brīvi.

Šis ceļojums un raksts ir veltīts Ēvaldam, kura plānu mēs ar lielāko cieņas devu ieviesām dzīvē un ne mirkli nešaubījāmies, ka viņš visu būtu darījis tieši tāpat.

Vjetnama -  (11)

Advertisements
This entry was posted in Uncategorized and tagged , , , , . Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s